I don’t want to be another brick in the wall

Few days ago I was giving a lecture on peace building and reconciliation and our group had a very good discussion about some of the issues and challenges that our societies are facing. It was in a religious context but the principles of good and healthy relationships vs bad and broken ones are the same whether you are religious or not.

One of the big issues seems to be a lack of good and healthy dialogue where people can express their views without being stereotyped or dehumanized or even demonized. Posting your thoughts on Facebook or other social media only goes so far. Very often it becomes just another platform for deepening our conflicts. Personally I do not get involved in discussions on social media because I feel that it is not very productive. Written words can be misunderstood so easily and people can say things with less responsibility than saying it to your face.

Many of my church friends have expressed that there is a lack of teaching on conflict resolution and lack of discussion about divisive topics in the Christian community. So, the conflicts rage and many of the words said or written are very ‘un-Christian’. Others who are the by-standers feel ashamed, confused, overwhelmed, unequipped and powerless to contribute something positive.

I have another problem. I tend to be so careful with my words that sometimes I say too little about things that really matter to me. I keep thinking about the proverb, “You cannot put out the fire if you keep adding more wood.” I don’t want to be a part of the problem but part of the solution. And we desperately need to learn being better listeners and better analyzers and better critical thinkers. I feel a sense of great urgency.

I have shared my thoughts on the topic of ‘listening’ in earlier posts and surely I will have to return to this theme again and again. Because this is truly one of the most difficult things in our communication with each other. Especially when talking about controversial or emotional issues. We do not listen because we don’t want to. We don’t want to change our views, our stereotypes and assumptions. We feel threatened.

There is a lot of suspicion going around. “When the other does not behave or speak according to our mental picture of them, we suspect their motives” or “we develop a “conspiracy complex”, anticipating that “they” want to harm us” (quotes from teaching by Musalaha)

We also fail to see a plurality on the other side. What group do you have stereotypes about? Religious groups? American evangelicals? Devout Muslims? Everyone in your government? Everyone in mainstream media? Ethnics groups? Russians? Latvians? Fill in the blanks…

This is where I dare to disagree with the man who currently dominates the global news. I am not talking about the policies or actual achievements because time will tell. But I am speaking about our words and blanket statements. American president Donald Trump often speaks in a way that enforces these stereotypes when using phrases like “dishonest media” or “drain the swamp”. The media has all kinds of people – honest and dishonest, professional and unprofessional, impartial and bias. The government also has all kinds of people – serving others and serving themselves, just and corrupt, professional and unprofessional.

To be fair – Mr. Trump is easy to criticize because he is saying things on a world stage for all to see. But what about us? What about me? My communication does not have the same affect but it matters as much.

If we are really concerned about the divisions and polarized views around us, then we need to make sure that we are not becoming bricks that build even higher walls.

hannovere-48

(photos from personal archive)

Latvian:

Nesen vadīju nodarbību par miera celšanu un izlīgumu, un mūsu grupā izveidojās ļoti laba diskusija par dažādiem aktuāliem jautājumiem un izaicinājumiem. Saruna bija reliģiskā kontekstā, bet labu attiecību veidošanas principi, ko pārrunājām pretstatā sliktām un salauztām attiecībām un konfliktiem, ir vieni un tie paši.

Viena no nopietnām problēmām ir laba, gudra un atklāta dialoga trūkums, kur cilvēki var justies brīvi paust savus uzskatus un pādomas un nebaidīties, ka tiks ielikti stereotipu rāmjos vai pat demonizēti. Var jau rakstīt Feisbukā vai citos soctīklos, bet šī komunikācija ir stipri ierobežota. Pārāk bieži tā kļūst par vēl vienu kara lauku, kur puses rok dziļākus ierakumus. Es parasti izvairos likt savus komentārus un daudz neiesaistos tīmekļa diskusijās, jo man tas neliekas pārāk auglīgi. Rakstītos vārdus, īpaši no dažiem īsiem teikumiem, var viegli pārprast. Turklāt cilvēki atļaujas teikt lietas, kuras neteiktu tev sejā.

Vairāki mani draugi, kuri ir kristieši un pieder dažādām draudzēm, ir teikuši, ka arī kristīgās kopienas vidū trūkst gan labas mācības, gan labas prakses, kā rīkoties konfliktsituācijās, kā veidot labu dialogu un nenonākt līdz dziļiem konfliktiem. (Piemēram, par pretrunīgām grāmatām.) Domstarpības par “karstām tēmām” starp kristiešiem pārvēršas par diezgan ‘nekristīgu’ vārdu un viedokļu izvirdumu. Savukārt citi, kas stāv malā un cenšas neiesaistīties, paliek apjukuši, nosarkuši, apbēdināti un nespējīgi piedāvāt kaut ko pozitīvu.

Es parasti iekrītu otrā galējībā. Es tik ļoti cenšos uzmanīt savus izteikumus, ka daudzreiz nepasaku savas domas par lietām, kas man liekas svarīgas. Man galvā atskan sakāmvārds: “Mēs nevaram apdzēst ugunskuru, ja paši metam tam klāt malku.” Es nevēlos būt daļa no problēmas, bet vēlos būt daļa no risinājuma. Un mums tik ļoti nepieciešams būt labākiem klausītājiem un labākiem analītiķiem un jāmācās domāt kritiskāk. Tā ir tik steidzama vajadzība.

Esmu rakstījusi par ‘klausīšanos’ jau agrāk, un drošvien atgriezīšos pie šīs tēmas vēl un vēl. Jo ir viegli par to runāt, bet grūti to darīt mūsu savstarpējā komunikācijā. It sevišķi, kad emocijas sit augstu vilni. Mēs neklausāmies, jo negribam to darīt. Arī tāpēc, ka baidāmies mainīt savu viedokli. Baidāmies, ka mūsu stereotipi un aizspriedumi sāks šūpoties. Caur uzmanīgu klausīšanos varam justies ‘apdraudēti’. Gaisā virmo daudz aizdomu.

Mums ir jārunā par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām problēmām, un jātiek vaļā no stereotipiem par veselām cilvēku grupām. Kura grupa tevi uztrauc? Reliģiozi cilvēki? Amerikāņu evanģēliskie kristieši? Pārliecināti musulmaņi? Valdība? Politiķi? Masu mediji? Krievi? Latvieši? Vari tukšajā vietā ierakstīt savu piemēru…

Te es pieminēšu, ka uzdrīkstos iebilst cilvēkam, kurš šobrīd dominē ziņu kanālus gandrīz visā pasaulē. Es nerunāšu par viņa rīcībpolitiku un lēmumiem, jo laiks rādīs, kas no tā sanāks un kas nesanāks, bet es klausos vārdus un izteikumus. Es iebilstu ASV prezidenta Donalda Trampa runas veidam, kas pastiprina stereotipus un aizspriedumus. Piemēram, “melīgā prese” vai “izsūkt purvu” (domāti politiķi Vašingtonā). Masu mediji un žurnālisti nav viens liels vesels. Ir godīgi un negodīgi, profesionāli un neprofesionāli, ētiski un neētiski žurnālisti. Tas pats ar valdību un politiķiem. Vieni kalpo sabiedrībai, citi kalpo paši sev. Ir taisnīgi un korumpēti, gudri un muļķīgi, utt.

Taisnīguma pēc piekrītu, ka prezidents Tramps ir viegls mērķis kritikai, jo viņa teiktais tiek pārraidīts pa visu pasauli. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mani? Mani vārdi nav tik nozīmīgi un neatstāj tik globālas sekas, bet tie ir svarīgi manā mazajā ietekmēs zonā.

Ja mūs tiešām uztrauc tas, cik sašķēlusies un polarizēta spēj būt mūsu sabiedrība, mums pašiem jāpārbauda, vai neesam kļuvuši par vēl vienu akmeni jeb ķieģeli šajās sienās.

Thinker, believer and one of Latvia’s best kept secrets

Few days ago I heard some sad, bitter and sweet news. Sad because I found out that a very special person has passed away. Bitter because I was hoping to meet him again this year. Sweet because I am happy for him… at 88 years old, he has gone to the Big World as he called it. I know he was looking forward to it.

Paulis Klavins – Latvian human rights activist, politician, theologian and social thinker – lived his life well. Sadly I only met him two years ago, but I am very grateful for those meetings. Glad that I recorded our talks and that I got to discuss his views and rich experience in person.

Is it just me or it seems that there is a shortage of people with good common sense? That basic wisdom of how to live responsibly and well in relation to yourself and others. Paulis had such wisdom and it was contagious. I was reading an interview in a respected intellectual magazine “Rigas Laiks” in Latvia where the journalist gave this introduction, “I think in Latvia or at least in its public space there is a lack of people who are brave enough to speak their mind. Even less people who are not only brave, but thinking; and very few who are both thinkers and believers.”

Paulis Klavins was a very significant person in Latvia’s contemporary history. He was born in Latvia but his family became refugees after WWII. They ended up in Germany and there Paulis eventually made his home. His love for Latvia and also his strong faith in Jesus brought him back to Latvia for visits in late 1960’s when Latvia was still behind the Iron Curtain and very much oppressed by the Soviet system. He and his wife became involved with a Christian human rights organization led by Richard Wurmbrand, a Romanian pastor who had suffered torture and many years in Communist prisons.

As a person of action and strong conviction, Paulis asked the question that such people ask, “what can I do? what can people do when they feel so powerless?” There was strong darkness in the form of Soviet ideological lies and system that robbed people of their basic freedoms, even freedom to live. What overcomes any darkness? The Light!!! (The Czech dissident and writer Vaclav Havel wrote his famous essay called “The Power of the Powerless” where he talks about the same struggle – the struggle to live in the Light and resist the Darkness.)

These concepts can seem so abstract and lofty. Like something from “The Lord of the Rings” saga or “Star Wars” movies. Light vs Darkness… but it has very real forms and very real consequences. It is amazing how quickly we forget things. Even about our life in the USSR. I know people who were sent to prison as late as 1983 because of their Christian faith and their free thinking. These were some of the main crimes against the system… To have your own thoughts… To speak Truthfully… To disobey the Communist Party… To promote human rights and freedoms… To honor and protect your conscience…

Paulis, his family and like minded friends in the West organized an amazing (and also underground) network of people on both sides of the Iron Curtain. He made connections and built friendships with believers and people of conscience in the USSR who were suffering and persecuted. It is a long and incredible story and he has written a book, chronicling the history of this Christian human rights group called “The Action of Light” (“Gaismas Akcija”)

Gaismas_akcija_Minsteres_stacija-500x300

I love the motto of the group. “To Shine the Light on Everything and Forgive – the Light Will Win!” These prisoners of conscience did not use military weapons or any kind of violence. Their main resistance was their testimony (not only religious) which revealed the Truth – this was their weapon of Light! The principle and value of forgiveness also revealed their conviction that the highest judge is God because he is Light. His justice will come. It gives a strong and firm foundation – to know that there is an absolute moral clarity and goodness in His judgement.

I talked with Paulis about these concepts and values because one of the crucial things that was destroyed in Latvian society during the years of Soviet system was our belief in justice and righteousness. We were taught to be ‘hypocrites’ – our public actions and private thoughts and conversations did not match. I told my teachers what they ‘needed’ to hear; I gave the Communist pledge even though I didn’t believe in it; I sang the Soviet anthem even though it reminded the tragic fact of Soviet occupation. As one of my friends said it, “we were all pushed down on our knees”.

Paulis Klavins will be missed. As a Latvian, as a Christian, as a thinker, as a truth-seeker and simply a great person. I never felt patronized because he was truly a brother of faith and someone who was always learning. Never claiming that he has ‘arrived’ but always pressing forward in his search for truth and good life. I call him one of Latvia’s best secrets because there are so many people in Latvia who have not even heard his name. Especially the younger generation who was born in free Latvia.

Nobody can fill his shoes but we do need to know what kind of shoes they were! We desperately need to promote this design, this brand. Actions of the Light!

Paulis Kļaviņš

Photos from my personal and P. Klavins archive

Latviski:

Nesen uzzināju skumjas, bēdīgas, bet arī labas vēstis. Skumjas, jo ir miris brīnišķīgs cilvēks. Bēdīgas, jo es cerēju viņu šogad atkal satikt. Labas, jo es priecājos… 88 gadu vecumā šis vīrs ir aizgājis uz Lielo pasauli, kā viņš pats to sauca. Un viņš to ļoti gaidīja.

Paulis Kļaviņš – latvietis, cilvēktiesību aizstāvis, politiķis, teologs un domātājs. Žēl, ka mēs iepazināmies tikai pirms pāris gadiem, bet esmu pateicīga par mūsu tikšanām. Priecājos, ka ierakstīju mūsu sarunas un varēju pārrunāt viņa uzskatus un bagāto dzīves pieredzi.

Vai tikai man, vai arī jums liekas, ka ļoti pietrūkst cilvēku ar patiesu dzīves gudrību? (angļu val. ‘common sense’) To veselo domāšanu, kad tu māki dzīvot savu dzīvi atbildīgi un līdzatbildīgi. Paulim bija šāda gudrība, un tā bija lipīga. Es lasīju interviju žurnālā “Rīgas laiks” 2011. gadā, un A.Rītups raksta: “Manuprāt, Latvijā vai vismaz tās publiskajā telpā trūkst drosmīgu cilvēku, kuri nebaidās teikt, ko domā. Vēl mazāk ir tādu, kas ne tikai ir drosmīgi, bet arī domājoši; pavisam maz ir tādu, kas ir gan domājoši, gan ticoši… Paulis man šķita brīvdomātājs šī vārda vēl nesagandētajā nozīmē, kas paredz, ka patstāvīgas domas brīvībai, nemitīgai gatavībai mācīties un ticības drosmei ir lielāks svars nekā savas taisnības, savu interešu un savu metafizisko bildīšu aizstāvēšanai.”

Paulis Kļaviņš bija un ir ļoti nozīmīga persona Latvijai. Dzimis Latgalē, bet kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās Otrā Pasaules kara laikā. Viņi nonāca Vācijā, kas kļuva par mājām. Bet mīlestība uz Latviju un arī stiprā ticība Dieva dotai brīvībai mudināja braukt uz Latviju 60-tajos gados, kad vēl bija spēcīga Padomju sistēma. Kopā ar sievu Zeltīti, viņi iesaistījās Palīdzības akcijā martīru baznīcai, kuru dibināja Ričards Vurmbrands. Mācītājs no Rumānijas, kurš pats bija daudz cietis un vajāts savas pārliecības dēļ.

Kā jau darītājs un domātājs, Paulis uzdeva jautājumu, ko parasti uzdod aktīvi cilvēki. “Ko es varu darīt? Ko var darīt, kad liekas, ka neko nevar darīt?” Bija sajūta, ka tumsas vara, kas piemita Padomju ideoloģijai un sistēmai, ir liela un stipra. Kas var uzvarēt tumsu? Gaisma!!! Arī čehu politiskā disidenta, rakstnieka un prezidenta Vaclava Havela spēcīgā eseja “Nespēcīgo spēks” (“The Power of the Powerless”) apraksta šo cīņu starp Gaismu un Tumsu.

Šīs idejas var likties tik abstraktas un gaisīgas. Kā no triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” vai “Zvaigžņu kari” filmām. Gaisma pret Tumsu… bet tam ir tik reālas izpausmes un reālas sekas. Apbrīnojami, cik ātri mums viss aizmirstas. Pat dzīve bijušajā PSRS. Pazīstu cilvēkus, kas vēl 1983. gadā tika notiesāti, ieslodzīti, izsūtīti vai ielikti ‘trako namā’ savas ticības un brīvo uzskatu dēļ. Tas jau bija tas lielākais noziegums… domāt savas brīvās domas… runāt Patesību… aizstāvēt cilvēktiesības un brīvību… cienīt un klausīt savu sirdsapziņu…

Paulis, viņa ģimene un līdzīgi domājošie izveidoja apbrīnojamus ‘pagrīdes’ sakarus un kontaktus, un rezultātā tapa kristīga cilvēktiesību aizstāvības programma “Gaismas Akcija”. Kā raksta Paulis, visus Gaismas akcijas dalībniekus pavadīja apziņa par savas rīcības dabisko tiesiskumu — uzzināt visu par jebkuru cilvēku, kam tiek apdraudēta dzīvība, brīvība, tiesības un cilvēka cieņa. Tas ir garš un spēlfilmas scenārija cienīgs stāsts, un ir izdota grāmata par “Gaismas Akcijas” vēsturi. Te būs viena informatīva saite.

Mani iedvesmo šīs akcijas devīze. “Visu apgaismot un piedot – gaisma uzvarēs!” Vēl viens citāts: “Tiesa atstājama augstākajam, jo Dievs pats ir gaisma un var vienīgais būt taisnīgs tiesnesis. Šāda devīze šķīra garīgo cīņas lauku no militārā, un tas bija svarīgi mūsu partneriem Latvijā. Ikviens, kurš vēlējās piedalīties un atbalstīt patiesības lieciniekus, kļuva par brīvprātīgas garīgās kopības Gaismas akcijas dalībnieku.”

Mēs ar Pauli daudz pārrunājām šīs idejas un pieredzi, un ko tas nozīmē mūsdienu Latvijai. No intervijas žurnālā “Rīgas Laiks”, “Padomju laika apziņā cilvēks bija pieradis lietot šādu formulu: vienu domāt, citu runāt un trešo darīt, savā veidā trešās pakāpes šizofrēnija. Tas atstāj pēdas. Un viens no satraucošākajiem faktiem, kas ir mūsu sabiedrībā palicis, ir neticība taisnīguma principiālai iespējamībai. Šī ticība ir tik pamatīgi apkarota no padomju sistēmas, visā tanī ietvarā, ko darīja ar cilvēku, kā viņu virzīja, ko viņam lika teikt, kā viņam lika piedalīties melos – tas ir tik pamatīgi izkopts, ka jābrīnās. Kad es sāku strādāt Saeimā, es biju optimists. Pazinu Vācijas demokrātiju un domāju: nu tad tagad uz priekšu kristīgo demokrātu līnijā, un mēs tagad darīsim un veiksim, un uztaisījām pamatprogrammu, visi piekrita. Taču tas neiet. To nevar uzbūvēt tik ātri. Tas prasa laiku.”

Uzdrīkstos teikt, ka mums visiem ļoti pietrūks šis cilvēks. Kā domātājs, kā patiesības meklētājs, kā latvietis, kā kristietis. Kaut gan viņam bija tik liela pieredze, erudīcija un zināšanas, nekad nejūtos ‘pamācīta’. Kāpēc virsrakstā pieteicu Pauli kā vienu no Latvijas labāk slēptajiem dārgumiem? Jo tik daudzi no mums pat nezin viņa vārdu. Vai arī nezin šo vienreizējo un drosmīgo stāstu.

Katram cilvēkam ir savas kurpes un to izmērs. Neviens nevar aizstāt Pauli Kļaviņu, bet mums Latvijā jāzin, kas tās bija par kurpēm! Mums ļoti nepieciešams zināt un atdarināt šo dizainu, šo zīmolu, un mums ir ko eksportēt. Gaismas akcija!