My current ‘office’ is a nice coffee shop in Riga where I enjoy the warmth and tasty treats. The days are getting shorter and the evenings darker. The air is much colder, too. Is it just me or the autumn is a perfect time for reflections?

As promised in my last post about Nobel Peace Prize laureates, I will continue my thoughts on people who are peacemakers. People who should be honored and supported and imitated. And my mind is in a country not too far from Latvia. Where the days are also getting shorter and the weather colder – Ukraine. I think of people in eastern parts of Ukraine who are bracing for another winter without all the things we appreciate so much. Heat, electricity, food, accessible healthcare…

The global community, including Europe, is facing many challenges and it seems that news headlines change very fast. But the issues and conflicts don’t go away just because the attention shifts elsewhere. I wish I could think of Ukraine as “yesterday’s news” but I cannot. The war in the two eastern provinces – Donestk and Luhansk – is still there. Yes, there is ceasefire (mostly holding) and negotiations and different initiatives but there is no peace. Not yet. And it will not come easily.

One of the things I have learned and start to experience in the times of tension, pressure and conflict is that everyone talks about “peace” but not everyone wants to be a “peacemaker”. Because honestly – real peace is counter intuitive. It goes against our emotions and our normal thoughts. It is much easier to get angry and hateful when you get hurt then to do the hard work of searching for some grace and forgiveness deep inside. It is much easier to blame. It is much easier to seek justice as in ‘eye for an eye’ but it has to be ‘my’ justice. Or even revenge as in “your whole head for my eye’.

In the times of war, the peacemakers can be some of the most ‘unpopular’ people. Admired by many but hated by others. I want to honor all the men and women in Ukraine who are committed to non-violent and sacrificial resistance to any kind of oppression, corruption, aggression and hatred. I hope to meet some them in person in the future. Meanwhile one of the ways we can support peace and restoration in Ukraine is by sharing the stories of love and compassion and great sacrifice.

Through social media and some personal contact I know one of these remarkable men. A local pastor from Donetsk who was forced to leave his home city and his church in 2014 because his humanitarian work was putting him and his family’s life in danger. Sergey Kosyak would not like to be singled out but he has inspired and encouraged thousands of people. In Ukraine and beyond. I love his motto “Do good. It is possible.”

11034265_10153188979282754_3357672451886801251_n

Last year when the violence and conflict broke out, many cities organized prayer tents, including in the Constitution Square of Donetsk. The tent was there for many months with the banner “Pray here for Ukraine” and it united people from all Christian denominations and even other religions. A local Muslim imam joined. They faced harassment, violent opposition, eggs, bottles, even rocks. Eventually the tent was removed by force and destroyed and the prayer movement had to go “underground”.

Here is a story from his FB posts which Sergey Kosyak gave me permission to share. (Also all photos in this post are from his personal archive.) On May 23, 2014 he wrote: “Friends, today was a tough day, but for me very difficult. To begin with, representatives of Donetsk People’s Republic destroyed our tent, and then there was the following story.

Several times I have gone to the city administration building to talk with the leaders of the Donetsk People’s Republic, so I went once again. I didn’t find the person I had talked with earlier there but happened to see someone who attended my church. I was glad when I saw him, but he didn’t seem too glad we met. He began to yell that I was manipulating the people and things like that. In short, the negotiations failed, in the eyes of these people I had become the enemy. You tend to have short conversations with your enemy.

People are very angry, because, first of all, their hearts are empty and not filled with God. I told them that God loves them; I harbored no anger or hatred towards them in my heart, even when they beat me. I will not describe the beating itself, but that I am still alive, is just by the grace of God.

Among them were people who knew about our prayer tent, they cursed the others for what they did to me. After that, they gave me my things back and my money, then asked for forgiveness from me and that I would not be offended.

Before they started beating me I told them about Christ, called them to turn their hearts to God, and while they beat me I just prayed. I couldn’t make it to the prayer meeting in the evening because I had to go to the hospital.

Dark times have come to our region, people hate each other, they’re ready to kill, beat for a preposterous idea, and to die for those ideas. And they cannot see Him for whom it is really worth living and dying. God save the people, turn their attention to You.”

Since my post is getting long, I will continue with other stories later. But let me finish with the same encouragement that is even truer in the dark times… Do good! It is possible!

Volunteer team

Latviski:

Mans patreizējais ‘ofiss’ ir jauka kafejnīca Rīgas centrā. Te ir silts un garšīgi smaržo. Dienas kļūst īsākas, un vakari tumšāki. Gaiss arī daudz aukstāks. Kāpēc rudens vienmēr mani vedina uz dziļām pārdomām?

Kā jau solīju iepriekšējā rakstā par Nobela Miera Prēmijas laureātiem, es turpinu savas domas par cilvēkiem, kuri, manuprāt, ir miera veidotāji. Cilvēki, kurus jāciena, jāatbalsta un jāatdarina. Un manas domas ir valstī, kas nav pārāk tālu no Latvijas. Tur arī dienas kļūst īsākas, un laiks aukstāks. Ukraina. Domāju par cilvēkiem Ukrainas austrumos, kuri gaida kārtējo ziemu bez visām ērtībām un pamatvajadzībām. Siltums, apkure, elektrība, veselības aprūpe…

Pasaulē šobrīd ir daudz grūtību un izaicinājumu, un ziņu virsraksti strauji mainās. Taču problēmas un konflikti nekur neaiziet un nepazūd tikai tāpēc, ka mūsu uzmanība ir vērsta citur. Gribētos, kaut Ukraina būtu ‘vakardienas ziņas’, bet diemžēl tas tā nav. Karš divos austrumu apgabalos – Doņeckā un Luhanskā – turpinās. Jā, ir pamiers (kas pārsvarā tiek ievērots), tiek vestas sarunas, un ir dažādas idejas, bet miers vēl nav iestājies. Un neiestāsies tik drīz, jo smags darbs priekšā.

Es sāku arvien vairāk ievērot un piedzīvot, ka ‘juku’ laikos, kad ir liels sabiedrības spiediens un konflikts, daudzi runā par “mieru”, bet ne visi vēlas kļūt par “miera veidotājiem”. Jo atklāti runājot – īsts miers nav pašsaprotams. Tas ir pat pretrunā mūsu tā brīža emocijām un domām. Ir daudz vieglāk un ‘loģiskāk’ ļauties dusmām un naidam, ja tev kāds dara pāri. Nekā cīnīties ar naidu, un meklēt sevī spēju sniegt kaut kripatiņu žēlastības un piedošanas. Ir daudz vieglāk vainot. Ir daudz vieglāk dzīties pēc taisnības, lai būtu “acs pret aci”. Vēl vieglāk dzīties pēc atriebības, lai būtu “visa tava galva pret manu aci”.

Kara laikā mieru turošie var kļūt ļoti nepopulāri. Vieni viņus apbrīno, citi ienīst vai nosoda. Es gribu izteikt dziļu cieņu visiem cilvēkiem Ukrainā, kuri izvēlas cīnīties pret visa veida agresiju, korpupciju un naidu, bet ar nevardarbīgiem līdzekļiem. Tas prasa no viņiem ļoti daudz. Es ceru kādreiz satikt viņus personīgi, bet šobrīd es vēlos atbalstīt šo pašaizliedzīgo miera celšanas darbu Ukrainā, nododot tālāk stāstus par mīlestību, žēlsirdību un cerību.

Caur soctīkliem un saraksti, es pazīstu vienu lielisku cilvēku, kurš ir šajā komandā. Vietējais mācītājs no Doņeckas, kurš 2014. gadā bija spiests pamest savas mājas un dzimto pilsētu, jo viņa labdarība apdraudēja viņu pašu un ģimeni – sievu un bērnus. Sergejs Kosjaks negribētu, ka viņu īpaši izceļ, bet viņs ir iedvesmojis un iedrošinājis tūkstošiem cilvēku. Gan Ukrainā, gan ārpus tās. Man patīk viņa motto: “Dari labu. Tas ir iespējams.”

Pagājšgad, kad spriedze pārauga vardarbībā, daudzās pilsētās tika uzceltas lūgšanu teltis. Arī Doņeckas centrā, Konstitūcijas laukumā. Telts tur stāvēja vairākus mēnešus zem plakāta “Šeit aizlūdz par Ukrainu”, un lūgšanas apvienoja cilvēkus no visām kristīgām konfesijām. Pievienojās arī vietējais muslimu kopienas vadītājs. Viņi tika nosodīti, apsaukāti, pat apmētāti ar olām, pudelēm akmeņiem. Beigu beigās telts tika ar varu nojaukta, un aizlūdzēji nogāja “pagrīdē”.

Šeit viens īss stāsts no Sergeja Kosjaka Facebook lapas. (Viņš man deva atļauju izmantot gan stāstus, gan foto.) 2014. gada 23. maijā viņš rakstīja tā: “Draugi, šodien bija smaga diena, bet man pašam ļoti grūta. Iesākumā Doņeckas Tautas Republikas pārstāvji iznīcināja mūsu telti, un pēc tam sekoja šis notikums.

Vairākas reizes esmu gājis uz pilsētas administrācijas ēku, lai runātu ar Doņeckas Tautas Republikas pārstāvjiem. Tāpēc gāju arī šajā reizē. Nesatiku cilvēku, ar kuru runāju iepriekšējās reizēs, bet satiku kādu, kurš agrāk bija manā draudzē. Es priecājos viņu redzēt, bet viņš nelikās pārāk priecīgs. Viņš sāka kliegt, kas es grozot cilvēkiem prātus, utt. Vārdu sakot, nekādas sarunas nesanāca, jo viņu acīs es biju kļuvis par ienaidnieku. Un ar ienaidniekiem ir īsas sarunas.

Cilvēki ir ļoti dusmīgi. Pirmkārt, viņu sirdis ir tukšas, un tās nepiepilda Dievs. Es teicu viņiem, ka Dievs viņus ļoti mīl, ka es nedusmojos un neienīstu viņus. Pat tad, kad viņi sāka mani sist. Es nestāstīšu daudz par savu piekaušanu, bet tā ir Dieva žēlastība, ka paliku dzīvs.

Tur bija arī kādi, kuri zināja par mūsu lūgšanu telti. Viņi nolamāja tos, kuri mani piekāva. Tad viņi atdeva visas manas mantas un naudu un lūdza piedošanu. Lūdza, lai es neapvainojoties.

Pirms tiku sists, es stāstīju viņiem par Kristu. Aicināju vērst savas sirdis uz Dievu. Lūdzu Dievu, kamēr tiku sists. Vakarā gan es netiku uz lūgšanu sapulci, jo braucu uz slimnīcu.

Mūsu pusē ir pienākuši drūmi laiki. Cilvēki ienīst viens otru, ir gatavi nogalināt un sist kaut kādu iedomātu ideju dēļ. Ir gatavi arī šo ideju dēļ mirt. Un viņi neredz Personu, kura dēļ tiešām ir vērts dzīvot un mirt. Dievs, izglāb ļaudis.”

Vēl ir daudz stāsti, bet tos vēlāk. Nobeigumā es gribu citēt vēlreiz šos iedrošinājuma vārdus… Dari labu! Tas ir iespējams!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s