How many ‘Independence Days’ do you celebrate? Or do you even have one? Latvia has two! The first is November 18 when we celebrate the original proclamation of Independence of 1918. The second is May 4 when we celebrate the proclamation of Restoration of Independence in 1990.

Independent from what?! First time from Russian Empire. Second time from the USSR (United Socialist Soviet Republics). Even though November 18 is the most significant national holiday, there are not many people left who could remember the original events. Even my grandmother who is 92 years old, was born a few years later.

But majority Latvians remember May 4, 1990. While spending last two weeks in the US, I have enjoyed watching a CNN special called “The Eighties”. What a cool decade! I used to think of ’80s as something I would rather forget. Like my big permed hair, my ugly glasses, the funny clothes and lots of pretentious music. I used to think my ‘real life’ began in the ’90s with much better fashion and great alternative bands. I was proud to belong to Generation X and listen to grunge. Still love Eddie Vedder from “Pearl Jam”

Now I look back and I realize what a privilege I have had. Events like these only happen once. The demonstrations, the speeches, the songs, the popular movement… the emotion and power and passion and joy. You could ask most Latvians, “where were you on May 4, 1990?” and get lots of great stories.

Today I am not thinking about 26 years ago, though. I am thinking about ‘freedom’ and ‘independence’. Yes, we regained national freedom but the freedom of mind, heart, soul and will is not a one day event. We are still learning to be free… I am still learning to be free. We relearn the forgotten truths, we unlearn the lies, we learn the unfamiliar paths.

We are still relearning “democracy” and “civil society”. We are still unlearning “duplicity” and “not taking responsibility”. We are still learning “initiative” and “solidarity”.

Maybe it is a blessing in disguise to be a small nation that still feels so young. I don’t mean demographically:( We have enjoyed a steep learning-curve and at the same time have some excuses for our failures. There is still so much we either don’t know or don’t practice. And we don’t have ‘democracy fatigue’ because we have not had ‘too much’ of it yet.

Freedom is not easy. In many ways it is easier to be told what to think and what to do. It is easier to live in a power pyramid where you can worry only about yourself and your own interests. It is easier to be an object versus a subject.

I choose to live as a subject with God who is the origin of all our freedoms, including the freedom of will and thought and expression. To me, it is a life worth living but never easy…

Simple Minds were singing “Don’t you forget about me… ” Who can forget the ’80s?

Latviski:

Esmu tā pieradusi, ka Latvijā svinam ‘neatkarību’ gan 18. novembrī, gan 4. maijā, ka vienmēr mazliet apjūku, ja esmu valstī, kur tādu svinību nav vispār. Piemēram, Taizemē vai Krievijā. Tad sāku domāt, cik dažādi veidojas mūsu nacionālās un valstiskās identitātes.

Pēdējā laikā daudz dažādu apaļu gadaskaitļu. 25 gadi kopš… 30 gadi kopš… un daudz visādu atmiņu. Visu laiku ir ko atcerēties. Protams, atceros arī 1990. gada 4. maiju. Gan cilvēku pūli Daugavmalā, gan radio klausīšanos, gan Augstākās Padomes balsu skaitīšanu un pēc tam lielās gaviles un neaprakstāmo prieku. Kad pat vēsie latvieši krīt viens otram ap kaklu.

Pēdējās divas nedēļas ciemojos ASV un skatos interesantu CNN raidījumu sēriju par 80’tajiem gadiem. Tā tiešām bija īpaša desmitgade! Agrāk centos pēc iespējas ātrāk aizmirst to laiku, jo uzreiz iedomājos savu lielo frizūru ( lokainos matos vēl likt ilgviļņus!), jocīgo modi un cukuraino mūziku. Uzskatīju, ka mana ‘īstā dzīve’ sākās 90’to gadu sākumā, kad radās man vismīļākais ģērbšanās stils un vislabākās alternatīvā roka grupas ar sava veida izaicinošu vēstījumu. ASV mūsu paaudzi nosauca par ‘Paaudzi X’, kura bija nezināma, tolaik vēl neizprasta. Joprojām fanoju par Ediju Vederu no “Pearl Jam”…

Šodien domāju par ‘brīvību’ un ‘neatkarību’. Jā, mēs atguvām valsts neatkarību, bet neatkarīgu gribu, prātu, sirdi un dvēseli nevar iegūt vienā dienā. Mēs joprojām mācāmies būt brīvi… es joprojām mācos būt brīva. Mums bija jāmācās no jauna kādas aizmirstas patiesības, bija jāmācās nemelot un jamācās iemīt jaunus ceļus.

Mēs joprojām atjaunojam “demokrātisku garu” un “pilsonisku sabiedrību”. Mēs joprojām attīrāmies no “divkosības” un “atbildības novelšanas”. Mēs joprojām mācāmies “ķerties pie lietas” un “nest nastas kopā”. Ne tikai lokāli, bet arī globāli.

Varbūt tā ir mūsu apslēptā svētība – būt jaunai valstij (tikai ne demogrāfiskajā ziņā). Esam tik strauji auguši, un vēl varam attaisnoties par daudzām kļūdām, sakot, ka neesam ‘pieredzējuši’. Vēl daudz ko apgūstam, un daudz ko darām tikai vārdos, ne darbos. Un vēl mūs nav piemeklējis “nogurums no demokrātijas”, jo neesam to pietiekami baudījuši.

Būr brīvam nav viegli. Kādā ziņā ir pat vieglāk dzīvot tai varas piramīdā, kur tu ne par ko neatbildi un vari rūpēties tikai par sevi un savējiem. Kur vari būt tas, ar kuru kaut kas notiek, nevis tas, kurš pats rada šos notikumus.

Es izvēlos radīt kopā ar Dievu, kurš ir visu mūsu brīvību avots. Ieskaitot gribas, domu un runas brīvību. Tā ir vērts dzīvot, bet nav viegli…