There is this one guy I would like to meet. He is very tall, very skinny, very bald and very cool. Well, he is kind of intimidating, too, but in a good way. His name is Peter Garrett and he is an Aussie.
He also happens to be the lead singer of my favorite Australian rock band. No, not AC/DC or Jet… I am talking about Midnight Oil. My teenage music library and first introduction to MTV would not have been the same without this passionate and intense band and the beautiful but deep songs with a strong anti-nuke, anti-corporate and pro-environment message.
It was a very catchy song and easy to sing along. “How can we dance when our earth is turning? How can we sleep while our beds are burning?… The time has come to say fair’s fair… To pay the rent, to pay our share” I was trying to understand whose beds are burning? what’s not fair? Then I found out that Midnight Oil were active supporters of the rights of Aboriginal and Torres Strait Islander people and protection of the environment.
Years later I saw Midnight Oil perform this song “Beds Are Burning” at the Sydney Olympic Games and they were wearing suits with the word “SORRY” in front of 2.5 billion worldwide audience. It was a strong and bold message to a new generation. I felt challenged, inspired and convicted and I’m not even Australian. This is the power of art and music and lyrics that speak of our human brokenness and search for hope.
This is what I meant by him being intimidating in a good way. To make more sense of Peter Garrett, it is good to remember that he describes himself “a sporadic, occasional, very ecumenical, spiritual sojourner” who is committed to Christian social justice. He said that his Christian faith is his personal moral compass. Besides being a successful musician, he is also a former politician who served as Australian MP and member of the Cabinet.
One interviewer asked him, “How do you as someone with such a big profile, fame and commercial success, answer the call of humility as Christians are called to do?” Peter’s answer, “I have been around long enough to know that it is not about me. I have always believed in working with others to get things done. I have been fortunate to experience that in my time with Midnight Oil and working with my colleagues as conservation activist. To me public politics is public service. It may sound naive but I have always seen myself as someone who has chosen public service in whatever shape or form it comes.”
January 26 is Australia Day and I have very fun memories celebrating it together with friends in Perth, Western Australia. It is truly a beautiful land with breathtaking landscapes and great beaches. I have never seen sky so blue… I have also never met people who are more laid back than Aussies. No worries, mate!
So, maybe one day I will get to meet Peter Garrett and tell him in person how much I appreciate people like him. The ones who work for the healing of a nation… as in the song “One country”
Who wants to shoot the curl?
Who wants to work for bread?
Who wants to get ahead?
Who starts and ends that fight?
And not rant and rave,
or end up a slave.
Don’t call me baby,
Don’t talk in maybe’s,
Don’t talk like has-beens,
Sing it like it should be.
one vision, one people, one landmass
be our defenses
we have a lifeline
one ocean, one policy, see bad light,
one passion, one movement, one instant, one difference,
one life time and one understanding.
Transgression, redemption
one island blue, our place (magic),
one firmament, one element,
one moment, one fusion,
is so on time.
Photos from the Internet
Latviski:
Ir viens džeks, kuru es vēlētos satikt. Viņš ir ļoti garš, ļoti kalsns, ļoti plikpaurains un ļoti foršs. Un man no viņa ir mazliet bail, bet labā nozīmē. Viņu sauc Pīters Garets, un viņš ir austrālis.
Turklāt viņš ir manas mīļākās Austrālijas rokgrupas solists. Nē, nevis AC/DC vai Jet… man patīk Midnight Oil. Mana pusaudzes gadu mūzikas izlase un pirmā iepazīšanās ar MTV nebūtu bijusi tik iespaidīga bez šīs dedzīgās grupas un viņu skaistajām, vienlaikus dziļajām dziesmām ar spēcīgu vēstījumu – pret atomieročiem, korupciju, ekonomisko nevienlīdzību un par dabas aizsardzību.
Viena lipīga dziesma, kurai viegli varēju dziedāt līdzi… “kā mēs varam dejot, kamēr pasaule griežas? kā mēs varam gulēt, kamēr mūsu gultas deg? Ir pienācis laiks teikt, kas ir taisnīgs… Laiks maksāt īri, maksāt savu daļu” Es gribēju saprast, par kādām gultām ir runa? Kas nav taisnīgs? Tad uzzināju, ka Midnight Oil aktīvi iestājas par Austrālijas pamatiedzīvotāju – aborigēnu – tiesībām, un arī daudz darbojas dabas aizsardzības jomā.
Pēc vairākiem gadiem es un vēl kādi 2,5 miljardi cilvēku redzējām Midnight Oil dziedam šo pašu dziesmu “Beds Are Burning” Sidnejas Olimpisko Spēļu ceremonijā. Viņiem bija tērpi ar uzrakstu “SORRY” kā atvainošanās, kā lūgums pēc piedošanas. Tā bija spēcīga un drosmīga vēsts jaunai paaudzei. Tas izaicināja, iedvesmoja un pārliecināja, kaut es neesmu austrāliete. Tāds spēks piemīt mākslai, mūzikai un dzejai, kas runā par mūsu cilvēces salauztību un cerības meklējumiem.
Tāpēc šis cilvēks mani baida… labā nozīmē. Lai labāk izprastu Pīteru Garetu, ir vērts atcerēties, ka viņš pats sevi sauc par “izkaisītu, dažreizēju, bet garīgu ceļotāju”, kura vērtību pamatā ir kristīga izpratne par sociālo taisnīgumu. Savu kristieša ticību viņš sauc par personīgo morāles kompasu. Būdams ne tikai populārs un veiksmīgs mūziķis, bet arī bijušais politiķis gan Austrālijas parlamentā, gan kā ministrs valdībā.
Kāds žurnālists jautāja, “Kā tu savieno savu atpazīstamību, slavu un komerciālos panākumus, ar Kristus aicinājumu būt pazemīgam?” Pītera atbilde, “Es jau ilgi ar to visu nodarbojos un zinu, ka lieta negrozās ap mani. Vienmēr esmu ticējis, ka tikai strādājot kopā var kaut ko panākt. Man ir paveicies gan ar Midnight Oil, gan ar kolēģiem dabas aizsardzības organizācijās. Būt politiski aktīvam man nozīmē kalpošanu sabiedrībai. Varbūt tas izklausās naivi, bet es vienmēr esmu uztvēris sevi kā tādu, kurš ir izvēlējies kalpot sabiedrībai vienalga kādā formā vai veidā.”
Katru gadu 26. janvārī ir Austrālijas Diena. Man ir foršas atmiņas no šo svētku svinēšanas kopā ar draugiem Pērtā, Rietumaustrālijā. Tā tiešām ir skaista zeme ar elpu aizraujošiem skatiem un vienreizējām pludmalēm. Nekur citur neesmu redzējusi tik zilas debesis… Nekur citur neesmu satikusi tik atbrīvotus un nesteidzīgus cilvēkus. No worries, mate! (Nav par ko, draudziņ!)
Varbūt kādu dienu satikšu Pīteru Garetu un varēšu pateikt viņam, cik ļoti cienu tādus cilvēkus. Tos, kuri cenšas palīdzēt dziedināt savas tautas pagātni… kā grupas dziesmā “Viena valsts”
peaceroads 